Sintija & Toms

Mūsu bildinājuma stāsts jeb, pareizāk būtu teikt, stāsti. Mums tie ir divi.

Viss sākās tāl-tālajā 2017. gadā, bijām nupat uzsākuši attiecības. Toms mani pārsteidza, apciemojot Portu, kur tobrīd dzīvoju.

Toreiz, stāvot uz Ponte D. Luis I tilta, Toms noteica: "Kādu dienu es Tevi šeit bildināšu!" Little did he know, ka meitenes šādas frāzes neaizmirst. Laikam ejot, ik reiz, kad bija doma atgriezties Portu, mana sirds nedaudz sažņaudzās – domāju, vai tiešām tas brīdis tuvojas? Tomēr "atkalsatikšanos" ar Portugāli tā arī nepiedzīvojām.

Pienāca mūsu septītā kopābūšanas gadadiena. Septembris. Kā jau katru gadu, noorganizējām randiņu un nosvinējām. Pāris dienas vēlāk mums bija ieplānots ģimenes brauciens uz Ēģipti. Pirmoreiz braucām tādā nedaudz kuplākā pulciņā – mums līdzās bija daži no tuvākajiem cilvēciņiem.

Zinājām, ka vienā no ceļojuma dienām vēlēsimies redzēt Gīzas piramīdu kompleksu, tāpēc rezervējām šo ekskursiju uz nedēļas vidu.

Pie Gīzas piramīdām saule mūs karsēja ar teju 40 grādu svelmi. Kad brīvais laiks pie piramīdām tuvojās beigām, Toms ieminējās, ka viņam ir ideja kopbildei. Paejot nostāk no pūļa, Toms sāka skaidrot ideju – visām meitenēm jānostājas ar skatu pret piramīdām, jo viņš bildēsies ar mūsu dibeniem. OK, klausījām un griezāmies.

Stāvēju, līdz vienā brīdī pagriezos otrādi. Un te nu tas bija – mirklis, kuru biju "gaidījusi" septiņus gadus! Te, pie viena no septiņiem pasaules brīnumiem, Toms teica, ka es viņam esmu astotais brīnums. Asaras man bira kā Nīlas upe. Un nu jau arī visiem pārējiem klātesošajiem. Tas bija tik sirsnīgi. Un – negaidīti! Gadiem ilgi domāju, ka šis brīdis notiks uz Portu tilta, bet – tiku pārsteigta nesagatavota. Caur šņukstiem izskanēja mans "Jā"!

Dodoties atpakaļ uz viesnīcu, par bildinājuma faktu bija uzzinājis tūres gids, kurš autobusā mums veltīja dziesmu. Tas bija tik mīļi – autobusā sēdošie līksmoja kopā ar mums!

P.S. Jau bildinājuma vakarā (2023. gada septembrī) mēs nolikām kāzu datumu (2026. gada jūnijā), izveidojām aptuveno viesu sarakstu un piefiksējām dažus pakalpojumu sniedzējus, kurus vēlētos redzēt savā lielajā dienā. 🤭😅

Nepilnu gadu vēlāk mums bija paredzēts doties uz Portugāli, lai filmētu kāzas. Nolēmām šo darba braucienu pagarināt – pārveidot par divu nedēļu atvaļinājumu kopā ar mūsu ģimenēm.

Pirmās brauciena dienas pavadījām Portu. Ak, cik jauki bija atgriezties. Beidzot! 🥹✨ Iebraucot pilsētā, man acīs sariesās asaras. Bija tāda silta māju sajūta.

Tā kā bijām kupls bariņš ceļotāju, vakaros parasti sadalījāmies. Trešajā ceļojuma vakarā kopā ar Tomu un manu māsu Tīnu nolēmām doties uz kādu internetā atrastu saulrieta spotiņu, no kura paveras “ekskluzīvs” skats uz Ponte D. Luis I tiltu. 😍

Saulei norietot, devāmies mājup. Pāri tiltam gāju nedaudz pa priekšu Tomam, nopakaļ – bija arī Tīna. Gāju lēnām, vērojot pasakaino ainavu uz Douru upes gleznainajiem krastiem un mazajām, krāsainajām tās krastā esošajām mājiņām. Vēl tagad atceros to sajūtu – tā bija tāda patiesas laimes un viegluma sajūta.

Vienā brīdī paskatījos atpakaļ, kur tā atpaliek Tīna. Sekundes laikā manas acis iepletās no šoka. Toms uz viena ceļa. Atkal! Un īsi pēc tam – es asarās. Atkal! 😭

Tā kā mēs jau bijām saderinājušies un mūsu kāzu datums jau sen kā nolikts, es biju pilnīgi aizmirsusi par Toma seno solījumu bildināt mani uz Ponte D. Luis I tilta. Bet te nu tas bija! Solījums piepildīts un, kā saka, dubults neplīst! 🤭 Garām gāja gana daudz ļaužu, bet tas it nemaz netraucēja. Pilnīgi sveši cilvēki apstājas, uzsmaidīja, aplaudēja un uz mirkli kļuva par daļu no mūsu stāsta. Tas bija skaisti. Neko labāku es nevarētu vēlēties! ♥️